Ludzas igauņi un viņu tuvākie radinieki

Baltu somu valodu runātāji Latvijā

Somugru valodu runātāji dzīvojuši Baltijā jau sen. Iespējams, ka Latvijā vispazīstamākā baltu somu tauta ir lībieši. Tie agrāk dzīvoja no Ziemeļkurzemes krasta gar Rīgas jūras līci līdz Ziemeļvidzemes krastam un Igaunijas robežai. Līdz 1860. gadiem lībiešu Vidzemē bija palicis vairs tikai pie Svētciema netālu no Salacgrīvas un Kurzemē apmēram desmit ciemos galvenokārt gar Baltijas jūras krastu. Lībieši tur dzīvoja vēl līdz 2. pasaules karam, bet tagad jau kopš 1950. gadiem lībieši un viņu pēcteči dzīvo galvenokārt Rīgā, kā arī citur Latvijā un pasaulē. Grizelda Kristiņa, pēdējā tekošas lībiešu valodas pratēja kurai lībiešu valoda bija pirmā valoda nomira 2013. gadā Kanādā — Kembelvilā (Campbellville) Ontario provincē.

Arī citas baltu somu tautas dzīvojušas un dzīvo Latvijā. Votu valodas runātāji ieradās Latvijā 15. gadsimtā kā Novgorodas kņazistes karagūstekņi no Ingrijas rietumiem. Votus nometināja pie Bauskas 1445. gadā un vietējie latvieši tos dēvēja par krieviņiem. Krieviņi savu valodu vēl runāja līdz 19. gadsimta vidum un valodnieks Johans Andreass Šēgrens (Johan Andreas Sjögren) paspēja pierakstīt vienīgās plašās izziņas par to. Krieviņu valoda izmira neilgi pēc tam.

Dienvidigauņu valodas sala

Latgalē — un Krievijā netālu no Latvijas robežas — atrodas trīs t.s. igauņu jeb dienvidigauņu valodas salas. Šajos trīs apgabalos atradās ciemi, kuros pastāvīgi runāts dienvidigauņu valodā vismaz vairākus gadsimtus. Igauniski šos apgabalus sauc: Lutsi, Leivu un Kraasna. Latviski tur mītošās tautas dēvē par Ludzas igauņiem, leiviem un Krāsnas igauņiem. Dienvidigauniski nerunā vairs nevienā no šiem reģioniem.

Divdesmitajā gadsimtā dienvidigauņu valodas pratēji visos trijos apgabalos arvien vairāk pārgāja uz vietējās vairākumvalodas lietošanu — Ludzas igauņiem un leiviem tās bija latviešu un latgaliešu valodas, bet Krāsnas igauņiem krievu valoda. Tikai samērā nesen dienvidigauņu valodu pilnībā pārstāja runāt šo apvidu iedzīvotāji. Krāsnas igauņi savu valodu pārstāja lietot visticamāk jau pirms Otrā pasaules kara, taču pēdējais leivu valodas runātājs nomira tikai 1988. gadā. Ludzas igauņu valoda pēdejā zaudēja savas valodas pratējus. 2006. gadā aizgāja mūžībā Nikolājs Nikonovs — pēdējais Ludzas igauņu valodas runātājs

Kopš iesāku pētīt Ludzas igauņus, esmu apmeklējis apmēram 40 no 53 ciemiem, kuros pētnieks Oskars Kallass (Oskar Kallas) 1893. gadā atrada igauņu (resp. Ludzas igauņu) valodas pratējus. Pat ciemos, kur tagad vairs neviens neatceras ciema vai ģimenes saites ar igauņiem, nereti iedzīvotāju uzvārdi norāda uz saikni ar igauniski runājošiem ciemu iedzīvotājiem kurus citi pētnieki satika ekskursijās pirms trīsdesmit, piecdesmit vai vairāk gadiem. Pat ka vairs nav cilvēku, kas Ludzas igauņu valodu runātu tekoši, nav tik neparasti sastapt atsevišķus cilvēkus, kas vēl atceras kādu vārdu (piem. suzi ‘vilks’, hopen ‘zirgs’), sveicienu (tere! ‘sveiki!’) vai pavisam īsas vārdkopas (ole-eiq ‘nav’). Pēc Antonīnas Nikonovas nāves 2014. gadā (A. Nikonova bija pēdējā Ludzas igauņu valodas runātāja Nikolaja Nikonova atraitne), vairs nav neviena, kas saprot vairāk par atsevišķiem vārdiem vai skaitļiem Ludzas igauņu valodā. A. Nikonovai bija plašāks Ludzas igauņu valodas vārdu krājums un valodas saprašana nekā citiem Ludzas igauņu pēctečiem.

Runājot mūsdienās ar Ludzas igauņu pēctečiem paliek iespaids, ka daudzi zina, ka viņu senči runājuši igauniski. 2014. gadā caurmēra Ludzas igauņu pēctecim vidējos gados pēdējais radinieks, kas vēl prata Ludzas igauņu valodu parasti ir vecvecāku vai pat vecvecāku vecāku paaudzē. Izņēmumi visvairāk parādās Lielo Tjapšu ciemā (jeb Ludzas igauņu valodā — Jānikülä) netālu no Pildas uz dienvidiem no Ludzas. (Lielie Tjapši redzami kartē uz austrumiem no Pildas.) Šī bija pēdēja vieta, kur ikdienā aktīvi lietoja Ludzas igauņu valodu un divdesmitajā gadsimtā liela daļa no valodnieku Ludzas igauņu valodas ierakstiem un piezīmēm par valodu ir tieši no Lielajiem Tjapšiem. Pēdējā valodas pratēja vecāmāte — Antoņina Nikonova — vēl šodien palikusi gan pētniekiem gan parastajiem ļaudim atmiņā kā īpaši dedzīga Ludzas igauņu valodas runātāja. Līdz pat savai nāvei 1980. gadu vidū, Antoņina turpināja ikdienā sarunāties Ludzas igauņu valodā ar savu mazdēlu Nikolaju Nikonovu — pēdējo Ludzas igauņu valodas runātāju — par spīti tam, ka nekur citur neviens vairs šai valodā nerunāja.